Pirms došanās pavasara brīvdienās, Rēzeknes sākumskolas 4.b klases skolēni kopā ar audzinātāju Annu Rancāni, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) projekta ,,Sporto visa klase” labo darbu ietvaros, apmeklēja Rēzeknes dzīvnieku patversmi.
Skolēni bija sarūpējuši dāvaniņas mazajiem draugiem. Dzīvnieku patversmē mūs sagaidīja daudzie acu pāri – kāds nobijies un satraukts, cits- priecīgs un ieinteresēts. Katram dzīvnieciņam šeit ir savs liktenis un savs stāsts, kā viņi ir nokļuvuši patversmē, bet viņus visus vieno skumjas par pazaudētajām mājām, mīlestības trūkums un cerība. Dzīvnieki uzreiz iekaroja mūsu sirdis. Katra bērna skatienu piesaistīja savs izraudzītais mīlulis, viņa dzīvesstāsts. Īpašu uzmanību izpelnījās draudzīgais suņuks vārdā Lācis, kurš visu mūsu apmeklējuma laiku stāvēja uz pakaļkājām, ar priešķepām atspiedies pret režģiem, uzlūkodams visus tik žēlīgi, it kā lūgdams ,,Paņemiet mani, redziet cik es mīļš…” Tas tik ļoti aizkustināja mazās bērnu sirsniņas!
Patversmes darbinieki pastāstīja par dzīvnieku ikdienu, viņu likteņiem, atbildēja uz bērnu jautājumiem.
Paldies bērnu ģimenēm par atsaucību un sarūpētajām dāvanām (kaķu smiltīm, barību un citiem našķiem) patversmes iemītniekiem!
Pēc patversmes apmeklējuma katrs bērns savam izvēlētajam mīlulim veltīja dzejas rindas, aprakstus kā arī dalījās savās izjūtās. Tādā veidā vēl vairāk tika iepazīta katra bērna iekšējā pasaule…
Gribās visiem atgādināt pamācošos Antuāns de Sent-Ekziperī Mazā prinča vārdus – Tev ir jāatbild par to, ko tu esi pieradinājis…
4.b klases audzinātāja
Anna Rancāne
Stāsts ir par patversmes kaķīti, kuram ir tikai viena actiņa. Mincītis cieta negadījumā- autoavārijā. No tā laika viņam ir tikai viena acs. Taču neskatoties uz to, bija redzams, ka šis kaķis vairāk par citiem vēlējās atrast ideālos saimniekus. Tas bija vienīgais kaķītis no visiem, kas mūs ieraudzījis uzreiz piecēlās kājās un, lūkojoties mums acīs, sirsnīgi jo sirsnīgi murrāja.Pārējie kaķi tā nedarīja. Daži no tiem slēpās, citi mūs ignorēja, citi apostīja mums rokas un ļāva sevi nedaudz paglaudīt. Vārdu šim kaķītim nezinu, bet ja varētu viņu kā nosaukt, tad sauktu viņu par Muri. Es vēl šodien nespēju aizmirst, kā viņš murrāja. Es ļoti vēlos, lai šim un visiem citiem patversmes iemītniekiem atrastos labi un mīloši saimnieki! (Elizabete Daugule, 4.b skolniece)
Mēs apskatījām visus patversmes iemītniekus. Kaut gan sunīši tik mīļi stāvēja uz pakaļkājām un tik žēli smilkstēja, man vairāk patika kaķīši, jo es esmu kaķumīle. Visvairāk man iepatikās baltā kaķenīte. Viņai bija zaļas acis kā smaragdi un pūkaina spalva. Tā izskatījās pēc mīļa, balta un mīksta spilventiņa. Kaķenīte bija ļoti aktīva un komunikabla. Ja viņa būtu mana kaķenīte, es sauktu to par Pārsliņu, Pūkainīti vai Sedziņu, bet diemžēl pagaidām man tāda dzīvnieka nebūs, jo tētim ir stipra alerģija pret kaķu spalvām. (Elīna Šarigina, 4.b klases skolniece)
Foto galerija 